User name
Password
Layout
Show:
Save

"(IPTC080 contains(Mārtiņš Zilgalvis))": 2000 results 

A total of 48437 files matched your search. The oldest files are not included in the result set.

30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_012.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 7688.00 kb
30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_008.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 7192.00 kb
30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_005.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 7249.00 kb
30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_007.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 7912.00 kb
30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_017.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 11120.00 kb
30.04.2019 Kristiāna Dimitere
 
f64_kristiana_20190430_018.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3963 x 5937 px 13.21 x 19.79 cm 8346.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_053.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
2864 x 1909 px 30.31 x 20.20 cm 2470.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_050.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
1923 x 2884 px 20.35 x 30.52 cm 1600.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_051.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
2016 x 3024 px 21.34 x 32.00 cm 2444.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_049.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
1923 x 2884 px 20.35 x 30.52 cm 2275.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_041.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
3024 x 2016 px 32.00 x 21.34 cm 2115.00 kb
2020/09/05 Lūznavas muiža, arī Dlužņevas muiža (poļu: Dłużniewo, latgaliešu: Dlužņovys muiža), agrāk Laizēnu muiža (poļu: Lajziny), atrodas Lūznavas ciemā, apmēram 22 km attālumā no Rēzeknes. Muižas kungu māja ir romantizēta jūgendstilā celta ēka, ko mēdz dēvēt arī par Jauno pili. Tai piešķirts Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. Muiža celta no ķieģeļiem un šķeltiem laukakmeņiem, muižas ēkā pēc renovācijas atjaunota lūgšanu telpa jeb kapela. 1870. gadā agrāko Laizēnu muižu (Lajziny) no brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem nopirka lietuviešu izcelsmes inženieris ģenerālmajors Staņislavs Kerbedzis (lietuviešu: Stanislovas Kerbedis, poļu: Stanisław Kierbedź, 1810—1899), kas bija vadījis dzelzceļa līnijas Pēterburga—Varšava būvniecību. Sākumā muižas īpašnieks mitinājies no Zosnas pārvestajā un dzīvojamās mājas vajadzībām pārbūvētajā koka baznīcas ēkā (ciema iedzīvotāji to saukuši par "balto māju"). Viņa laikā uzsāka jaunas baznīcas būvniecību, bet celtniecības gaitā plāni mainījās un tapa klēts (tagad noliktavas ēka). Tad sekoja zirgu staļļa būve. Pensionētais ģenerālis uz savu muižu parasti atbrauca maijā, bet septembrī aizbrauca ziemas pavadīt pie meitas Polijā un Itālijā. Laikā, kad muižā nebija S. Kerbedža, tās saimniecību vadīja pārvaldnieks I. Ksendzepoļskis. Bez Lūznavas muižas viņam piederēja arī Riebiņu muiža. Pēc ģenerāļa nāves par muižas īpašnieci kļuva viņa meita Jevgēnija Kerbedža (1855–1946), kas īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza muižas pils ("sarkanās mājas") būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ. Ēkā bijusi "baltā zāle", kurā visas mīkstās mēbeles, sienas un griesti bijuši baltā krāsā, un "sarkanā zāle" jeb viesību zāle. Gandrīz visās telpās bijusi parketa grīda un sarkankoka mēbeles. Galvenās kāpnes greznojusi liela palma. Kerbedža kundze aizrāvās ar glezniecību un "sarkanajā mājā" ierīkoja darbnīcu. Ielūgto mākslinieku vajadzībām iekārtoja speciālu gleznotavu parka teritorijā un atpūtas ēku Rāznas ezera krastā (tagad atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs "Rāzna"). Pēc viņas aicinājuma uz Lūznavas muižu strādāt un atpūsties braukuši mākslinieki, gleznotāji un literāti. Šeit esot viesojies arī lietuviešu komponists un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis un poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis. Muižas interjers cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad no 1915. gada muižas mājā izvietojās Krievijas impērijas armijas štābs, pēc Oktobra revolūcijas no 1917. līdz 1919. gadam padomju varas iestādes. Pēc 1920. gada zemes reformas muižas zeme tika sadalīta 54 vienībās 770 ha kopplatībā, bet pilī no 1922. līdz 1944. gadam atradās Laizānu (Latgales) Valsts kurlmēmo skola. Otrā pasaules kara laikā agrākajā muižas pilī pārmaiņus tika ierīkots padomju un vācu armijas štābs. Pēc kara uz šejieni pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes izveidoja Maltas sovhoztehnikumu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Ēkai 1977. gadā piešķīra valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1993. gada agrākajā muižas pilī izvietojās Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz šejieni pārcēla Lūznavas pamatskolu, no 2009. gada daļēji pamestajā ēkā darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka. No 2011. līdz 2014. gadam arhitektes Ināras Caunītes vadībā notika Lūznavas muižas pils restaurācija, pilnībā atjaunotā ēka tika atklāta 2015. gadā. Kopējās izmaksas sasniedza 1 297 395,70 eiro, no tiem Eiropas Savienības finansējums bija 463 721,83 eiro.  Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 2,6 ha 7 dīķu sistēmu, kuru S. Kerbedza laikā audzēja zivis. Parkā atrodas Madonnas statuja kurā attēlota Svētā Marija, ko veidojis kāds nezināms itāļu izcelsmes mākslinieks. Latvijas okupācijas laikā to sakropļoja, 1950. gadu sākumā ar traktoru nogrūda no pjedestāla un iegrūda dīķī, 1991. gadā statuju atjaunoja. Mūsdienās parkā ir renovēts ~1 km garš tūristu pastaigu celiņš, kas atjaunots pateicoties ES finansējumam.
 
f64_20200905_Luznava_042.jpg
Mārtiņš Zilgalvis/f64
1973 x 2959 px 20.88 x 31.32 cm 1614.00 kb





fotozinas@f64.lv |  +371 67886818  |  Cēsu iela 31/k3, Rīga, LV-1012 Autortiesības |  Lietošanas noteikumi |  Palīdzība

Autortiesības © SIA "F64 Photo Agency" 2015. Visas tiesības uz fotogrāfijām aizsargātas.